Jūrascūciņa
Vikipēdijas raksts
| Jūrascūciņa Cavia Aizsardzības statuss : {{{}}} |
|
 |
|
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Grauzēji (Rodentia) |
| Dzimta | (Caviidae) |
| Apakšdzimta | (Caviinae) |
| Ģints | (Cavia) |
| Sugas | Cavia porcellus Cavia aperea |
| Dzīvo | |
| {{{dzīvo}}} | |
| Biotops | |
| {{{biotops}}} | |
| Pārtika | |
| {{{pārtika}}} | |
Jūrascūciņa ir Caviidae dzimtas Cavia ģints grauzējs. Par spīti nosaukumam, jūrascūciņām nav nekāda sakara nedz ar cūkām, nedz ar jūru. Kaut arī pazīstamas vairāk kā 20 dažādu šķirņu, visbiežāk sastopamā ir C. Porcellus — parastā jūrascūciņa.
Satura rādītājs |
[izmainīt šo sadaļu] Jūrascūciņas izcelsme
Pirmie ap 2000. g.p.m.ē. jūrascūciņu pieradināja — un sāka lietot uzturā — senie inki, kas apdzīvoja Dienvidamerikas Andu reģionu jeb tagadējo Peru un Bolīvijas teritoriju. Šai apvidū vēl aizvien jūrascūciņas gan tiek turētas kā mājdzīvnieki, gan lietotas uzturā. Peru jūrascūciņas tiek dēvētas par cuy (dsk. cuyes) un uzskatītas par virtuves delikatesi, ko parasti gatavo cepot. Ceptas jūrascūciņas garša tiek uzskatīta par līdzīgu truša gaļas garšai. Jūrasūciņām ir vēl kāda loma vietējā kultūrā – tās tiek uzskatītas par spējīgām uzņemt sevī ļaunumu un visas kaites un tiek izmantotas dažādos dziedināšanas rituālos.
[izmainīt šo sadaļu] Jūrascūciņas nosaukuma etimoloģija
Angļu un holandiešu jūrnieki un tirgotāji ieveda jūrascūciņas Eiropā, kur eksotiskie mīluļi ātri iemantoja popularitāti. Varbūt tādēļ to nosaukumā parādās vārds “jūra” — tās nāk no aizjūras. Kā jūrascūciņas kļuva par “cūciņām”, nav skaidrs. Piemēram, viena versija vēsta, kas šis nosaukums jūrascūciņām radies, jo tās izdod cūkām līdzīgas skaņas. Arī to miesas uzbūve mazliet līdzīga cūkām – ķermenim neproporcionāli liela galva, apaļš rumpis, u.tml.
Lai kāda arī nebūtu šī dzīvnieka nosaukuma etimoloģija, šis “cūkas” vai “cūciņas” motīvs parādās arī citās valodās, ne tikai latviešu. Piemēram, angliski "jūrascūciņa" ir guinea pig (“Gvinejas cūka” — iespējams, tādēļ, ka no Latīņamerikas uz Eiropu atbraukušie jūrnieki tirgoja tās par vienu gineju, vai varbūt tādēļ, ka no Dienvidamerikas uz Eiropu kuģi parasti devās caur Gvineju Āfrikā). Vāciski to sauc Meerschweinchen (“Mazā jūras cūka” vai drīzāk kā latv. val. — “jūras cūciņa”), krieviski — Морская свинка (“jūras cūciņa”), franciski — Cochon d'Inde, (“Indiāņu cūka”), holandieši mēdza saukt to par guinees biggetje (“gvinejiešu sivēns”), Zviedrijā to sauc marsvin (no latīņu val. mare (“jūra”) un zviedru svin (“cūka”)), un grieķiski tās sauc par ινδικά χοιρίδια (“indiāņu cūciņas”). Jūrascūciņas zinātniskais nosaukums ir Cavia porcellus (porcellus latīniski = “cūciņa”).
[izmainīt šo sadaļu] Jūrascūciņas anatomija
Pieaugušas jūrascūciņas garums parasti ir ap 20 cm, svars — 600-1200 grami (mātītei) un 800-1800 gr (tēviņam). Jūrascūciņai ir ķermenim proporcionāli īsas kājas un liela galva, apaļš, plecīgs rumpis un mazas, apaļas austiņas. Kā jau visiem grauzējiem, jūrascūciņai ir gari, asi priekšzobi un astoņi dzerokļi barības sakošļāšanai. Jūrascūciņas oža un dzirde ir izcilas, un šīs tai ir daudz labāk attīstītas maņas nekā redze. Dzīvnieka ķermeņa termperatūra ir augstāka nekā cilvēkam, un tās pulss, līdzīgi kā daudziem citiem maziem zīdītājiem, ir daudz straujāks (120x/min).
Jūrascūciņas vidējais mūža ilgums ir 5-6 gadi, bet labos apstākļos tā var nodzīvot līdz pat 10 gadiem.
[izmainīt šo sadaļu] Jūrascūciņas uzvedība
Kā jau visus zālēdājus, arī jūrascūciņu savvaļā apdraud dažādi plēsēji, tādēļ saspringta uzmanība, kautrība, bailīgums, nervozitāte ir cūciņai izteikti piemītošas īpašības. Jūracūciņa ir draudzīga un skaļa, bet ļoti piesardzīga. Tā labāk cenšas palikt citu neievērota un, atrodoties uzmanības centrā, var saspringt un kļūt nervoza. Līdzīgi uzvedīsies arī pieradināta jūrascūciņa būrītī mājas apstākļos. Bet savvaļā tā slēpjas garajā zālē un ūdens un barības meklējumos dodas agri no rīta un vēlu vakarā, kad gaismas trūkuma dēļ tā nav tik viegli pamanāma. Jūrascūciņa neveido sev midzeni, bet iemitinās kāda cita dzīvnieka pamestā migā.
Tomēr jūrascūciņai nepieciešama kompānija, jo arī savvaļā tās dzīvo baros — parasti harēmā, ko vada 1 vīriešu dzimuma līderis. Vienatnē tā kļūs vientuļa un nomākta, tādēļ turēšanai mājas apstākļos ieteicams iegādāties vismaz 2 zvēriņus. Tiesa, tiem jābūt viena dzimuma, jo jūrascūciņas strauji vairojas. Sieviešu dzimuma cūciņa sasniedz dzimumgatavību 4 nedēļu vecumā, vīriešu — 5-7 nedēļu vecumā.
Jūrascūciņu mazuļi agri kļūst pieauguši. To bioloģiskā attīstība notiek ļoti strauji — atšķirībā no daudziem citiem zīdītājiem, tie piedzimst jau ar spalvu un zobiem un acīm vaļā, un pēc pāris dienām jau sāk lietot uzturā to pašu pārtiku, ko viņu vecāki.
[izmainīt šo sadaļu] Turēšana
Vienkāršā jūrascūciņu kopšana ir viens no dzīvnieku lielās popularitātes iemesliem. Tās ir savās prasībās pieticīgas un vienmēr ar dzīvi apmierinātas. Dzīvniekam jāierāda sava dzīves vieta, kur tas var rast patvērumu – vai tā būs plastikāta kaste vai sekls akvārijs; vai īpaši jūrascūciņām paredzēts plastikāta būrītis ar režģotu virsmu. Viena dzīvnieka mitekļa izmēriem jābūt ne mazākiem par 40 x 40 cm. Pakaišiem izmanto sienu, skaidas vai salmus. Daži audzētāji izmanto kaķu tualetes pakaišus, kas labi uzsūc mitrumu un smakas.
Jūrascūciņas ir bara dzīvnieki, tādēļ nebūtu vēlams tos turēt vienatnē, ja nav laikam mīlulim veltīt daudz uzmanības. Labi sadzīvo ar pundurtrušiem vienā mītnē. Aktīvajām cūciņām jārada atbilstoši dzīves apstākļi, lai tās varētu daudz skriet. Gādājot par zvērēna izkustēšanos, var laist cūciņu katru dienu izskrieties pa dzīvokli.
Optimālā telpas temperatūra 16-18°C. Jūrascūciņas sliktāk pacieš karstumu nekā aukstumu, taču nedrīkst atrasties temperatūrā zemākā par 10°C. Īpaši tas sakāms par albīnajiem dzīvniekiem. Albīniem pēc atrašanās aukstumā uz ausīm, deguna un kājām parādās melni matiņi, kas liecina par apsaldēšanos. Vasarā jūrascūciņas var turēt ārā. Būrim jābūt nosegtam no visām pusēm ar režģi, lai nepiekļūtu plēsēji, kā arī jāierīko patvērums no saules un lietus. Bieži pārvietojot būri pa zālāju, jūrascūciņai visu laiku būs pieejama svaiga zaļbarība.
Jūrascūciņas ir sabiedriski un “runīgi” dzīvnieki. Pieradinātas tās ātri iemācās atsaukties uz savu vārdu un sazinās ar saimnieku savā valodā – ar urkšķieniem, svilpieniem un nepacietīgiem spiedzieniem. Vērīgs draugs var iemācīties saprast jūrascūciņu valodu. Dzīvniekiem patīk sēdēt saimniekam rokās, mātītes nekad nekož cilvēkam, taču dažiem tēviņiem var būt piktāks raksturs. Atšķirībā no kāmjiem, jūrascūciņas nemēdz aizbēgt, tās var laist pastaigāties pa māju. Ja būrītis atrodas uz grīdas, jūrascūciņa pēc pastaigas pati labprāt atgriežas mājās.
Jūrascūciņas ir ļoti mīļi un simpātiski dzīvnieki, kurus var turēt mājās tie, kuri vēlas sev blakus labu un mīlošu draugu, bet nerod iespēju iegādāties suni vai kaķi.
[izmainīt šo sadaļu] Veselība
Jūrascūciņas dzīves ilgums parasti ir 6-8 gadi, taču atsevišķi eksemplāri var nodzīvot ilgāk par 10 gadiem. Jūrascūciņas svars ir no 600 līdz 1000 g, mātītes parasti ir vieglākas. Amerikā izaudzētas cūciņas, kas sver 1,8 kg. Šiem zvēriņiem ir ļoti labi attīstīta oža – tā palīdz bara locekļiem atpazīt svešiniekus. Arī par dzirdi dzīvnieki nevar žēloties – jūrascūciņas spēj sadzirdēt arī ļoti augstas frekvences skaņas.
Īpatnēja ir jūrascūciņu kāju uzbūve – pakaļkājām ir tikai 3 gari, slaidi pirksti, bet mazajām priekšķepiņām – četri. Mājas apstākļos regulāri jāapskata jūrascūciņas kājas. Dabā to nadziņi paši nodilst pret cieto grunti, taču, dzīvojot uz mīkstiem pakaišiem, tas nenotiek. Tad nadziņi ir jāapgriež. Mitrumā un nekoptā būrī dzīvojot, var iekaist maigā pēdu āda. Tāpat jārūpējas par dzīvnieka zobu stāvokli.
Veikalā izvēloties sev nākamo biedru, uzmanība jāpievērš cūciņas izskatam – veselam dzīvniekam ir ne vien lieliska apetīte, bet arī acu skatiens ir možs un skaidrs. Nopietni slimam dzīvniekam ir iekritušas acis. Pērkot jūrascūciņu, jāpārbauda tās zobu stāvoklis – ja priekšzobiem ir pareizs sakodiens, zobi nodilst vienmērīgi.
Dzīvnieki jāsargā no caurvēja, tādēļ būris mājās jānovieto no tiešiem saules stariem un caurvēja pasargātā vietā. Ziemā, kad apkurinātās telpās pazeminās gaisa mitrums un trūkst zaļbarības, jūrascūciņas mēdz slimot ar pneimoniju. Laikus neārstēts, dzīvnieks aiziet bojā.
Retumis cūciņām novērojama apmatojuma izkrišana atsevišķās ķermeņa vietās. Iemesls ir stress, kā arī rupjās barības – siena – trūkums uzturā.
Jebkuras ārstnieciskas procedūras ir jāuztic veterinārārstam. Rūpīgs saimnieks regulāri vedīs savu mīluli uz profilaktiskajām apskatēm un konsultācijām pie speciālista, lai izvairītos no nopietnām slimībām, kas saistītas ar kļūdām kopšanā un barošanā.
