Dāvids Hilberts
Vikipēdijas raksts
Dāvids Hilberts (1862 – 1943)
Rihards Kurants par Hilbertu:” Viņa dziļā intuīcija, radošā enerģija un neatkārtojamā matemātiskās domāšanas oriģinalitāte, interešu plašums un daudzveidība darīja viņu par celmlauzi, pirmatklājēju daudzās matemātikas nozarēs.” Akadēmiķis A.Kolmogrovs iezīmēja 8 peirodus Hilberta radošajā biogrāfijā, proti, invariantu teorija (1885 – 1893), algebrisko skaitļiu teorija (1893 – 1898), ģeometrijas pamati (1898 – 1902), Dirihlē princips, varināciju rēķini un diferenciālvienāfojumu teorija (1900 – 1910), Varinga problēmas risinājums (1908 – 1909),matemātikas (1910 – 1922), matemātikas pamati (1922 – 1939). Oto un Marijas Hilbertu pirmdzimtais Dāvids ieraudzīja dienasgaismu 1862. gada 23. janvārī netālu no Kēnigsbergas (tagad Kaļiņingradas). Dāvida ierašanās pasaulē gandrīz sakrita ar vācu militārisma dzimšanu. Par galveno galama ministru tikai iecelts Oto fon Bismarks. Kad sākās kari par Vācijas apvienošanu zem Prūsijas karoga, Dāvida tēvs kļuva par pilsētas tiesnesi un ģimene pārcēlās uz Kēnigsbergu. Laikā, kad Bismarks ar savu armiju uzsāka Parīzes aplenkšanu, astoņgadīgais Dāvids devās uz skolu. 1879. gadā – pēdējā ģimnāzijas mācību gadā – Dāvids pārgāja uz valsts skolu – Vilhelma ģimnāciju, kur labāk tika pasniegta matemātika. Studijas Kēnigsbergas universitātē sākās 1880. gadā. Te varēja pilnīgi koncentrēties uz matemātiku. Pēc astoņu semestru studijām Hilberts aizstāvēja filozofijas doktora disertāciju, oriģināli izpētot dažu algebrisko formu invariantu īpašības. 1885. gadā Hilberts nolika valsts eksāmenu un ieguva ģimnāzijas skolotāja tiesības. 1886. gadā Hilberts devās uz Parīzi, tikās ar K.Žordānu, Ž. Darbū, Š. Ērmitu. Šajā pašā gadā viņš atgriezās Kēninsbergā, nolasīja lekciju par periodiskām funkcijām un ieguva privātdocenta nosaukumu. Sākās Hilberta ilgstošā un ļoti nozīmīga pedagoģiskā darbība. Savā pirmajā pasniedzēja semestrī viņš lasīja lekciju kursus invariantu teorijā un hidroanalītikā.
